Vienā vecā dzīvoklī, kur sienas atcerējās padomju laikus, sākās parastā, no pirmā acu uzmetiena, apdare. Bet meistaram tas bija ne tikai objekts — tas bija stāsts.

Kad viņš ienāca iekšā, gaiss bija smags: plaisas, traipas, iepriekšējo remontu pēdas, padarītas "uz aci". Pasūtītājs vienkārši teica:
— Gribētu, lai būtu skaisti.

Bet "skaisti" — tas nav par krāsu. Tas ir par sagatavošanu.

Vispirms — gipškartona vai apmetums. Sienas izrādījās izliektas, kā dzīve 😅.

Tad špaktele. Pirmais slānis gulēja raupji, otrais jau sāka mirdzēt,
Q2? Nē, šeit nepieciešams augstāk.

Trešais jau gulēja uz stiklšķiedras — gandrīz ideāls.
Slīpēšana — kā meditācija: katrs milimetrs zem lampy, katēna ēna — ienaidnieks.

Q3 posmā sienas kļuva vienmērīgas, bet meistars neapstājās. Viņš zināja: īstais rezultāts redzams tikai sānu gaismā, kad patiesība vairs nevar paslēpties.

Q4 — tas ir, kad tu skatoties uz sienu un nesaproti, kur tā beidzas. Virsma kļūst kā papīra lapa — tīra, dziļa, bez viļņiem un maldināšanas.

Kad uzklāja krāsu, dzīvoklis mainījās. Gaisma sāka atstaroties maigi, stūri kļuva skaidri, telpa — vērtīgāka, nekā bija.

Pasūtītājs ienāca un sākumā klusēja. Tad teica:
— Saki… bet sienas ir vienmērīgas, it kā jaunbūvē.

Meistars tikai pasmaidīja. Viņš zināja — lieta nav krāsā.
Maļošana — tas ir fināls.
Bet viss rezultāts piedzimst daudz pirms tam, putekļos un pacietībā.

Un ja viss ir darīts pareizi — sienas klusē.
Bet izskatās tā, it kā par tām būtu samaksāts divas reizes vairāk.